Čaks Aleksandrs. Mūžības skartie

Riga: Liesma, 1988. — 175 p.Чак Александр. Осенённые вечностью (на латышск. яз.)Александр Чак (1901— 1950) — латышский советский писатель и поэт.Bij rudens vakars ar tumšu vēju,
Bij ilgi domāts un smagi iets,
Es vējā seju ar rokām klāju,
Un, kur vien liku bez ceļa kāju,
Man pretim nāca ar smaržu vāju
Tumšs, īdzis krūmājs un vēlīns zieds.
Tumšs, īdzis krūmājs un vēlīns zieds
Gar pašu malu, kur akmens ciets.
Bet savu soli es neatstāju:
Jo sirdī dega man rūgtums sīvs.
Vien tikai tālāk bez mitas gāju,
Līdz augstā krastā es beidzot stāju,
Kur dziļa upe ar miglu sāju
Man galvu sedza kā vainags dīvs.
Man galvu sedza kā vainags dīvs,
Un jutu atkal — es esmu dzīvs,
Dzīvs. Tālumā aiz miglas piena,
Kur bija visām skumjām gals,
Kā uzvara un gaiša diena
No dziļuma un krasta pliena
Man pretim kāpa dobja balss:
— Mani dziļi zemē raka,
Blakus Daugava viļņus kuļ.